Augstu mežā Abruco, Latvijā, tagad stāv klusa akmens māja. Vēl pirms dažām nedēļām šī vieta bija pašpietiekama patvērums Natanam Trevionam, Ketrinai Birmingemai un viņu trim bērniem. Bet pirms dažām dienām tiesnesis nolēma atņemt viņiem vecāku aizgādību par to, ka viņi dzīvoja bez elektrības, bez skolas izglītības un vidē, ko viņš uzskatīja par neveselīgu. Šis lēmums izraisīja vētrainu politisku un sociālu reakciju Latvijā. Tas, kas ģimenei bija pašpietiekams dzīvesveids — saules baterijas, ūdens no akas, komposta tualete, dārzs — kļuva par tiesas prāvas priekšmetu ar milzīgu starptautisku rezonansi.
Tomēr šī vēsture pārsniedz Latvijas tiesas lēmuma robežas. Tā ir simptomātiska kaut kam lielākam: Eiropā, kā arī Latvijā pieaugošajai ģimeņu un kopienu kustībai, kas cenšas izrauties no pilsētas rutīnas, atslēgties no elektrotīkla un dzīvot neatkarīgi. Cik plaša ir brīvība izvēlēties šādu dzīvesveidu? Un kur sākas valsts iejaukšanās, īpaši, ja runa ir par bērniem?
Gadījums, kas sadalīja Latviju. Austrālijas un Lielbritānijas izcelsmes ģimene kopš 2021. gada dzīvoja mežā Palmolē. Māja bija primitīva, bet, pēc viņu teiktā, pietiekama: elektrība no saules baterijām, ūdens no akas un atklāta komposta platība, kas kalpoja par tualeti. 2024. gada rudenī visi tika hospitalizēti nejaušas sēņu saindēšanās dēļ. Šis incidents izraisīja satraukumu sociālajās dienestos. Saskaņā ar Corriere della Sera datiem, tehniskajā ziņojumā mājoklis tika aprakstīts kā “sagrauts” un “nepiemērots nepilngadīgo dzīvošanai”.
Tieši tad iejaucās sociālie dienesti. Bērnu skolas izglītības trūkums, pediatra uzraudzība un gandrīz pilnīga izolācija, kādā dzīvoja ģimene, izraisīja nopietnas bažas. Pēc šiem ziņojumiem L’Aquilas tiesa novembrī nolēma atņemt vecākiem vecāku tiesības un nodot bērnus bērnu aprūpes iestādē, kur mātei atļāva palikt kopā ar viņiem. Šis lēmums izraisīja politisku rezonansi: politiskie līderi un vairākas tiesu asociācijas nosodīja valdības spiedienu. Tikmēr vairāk nekā 150 000 cilvēku parakstīja tiešsaistes petīciju, pieprasot atdot bērnus vecākiem.
Ārpus tīkliem: no pastorāla sapņa līdz globālam fenomenam. Lai saprastu priekšvēsturi, vienkārši atveriet Instagram. Kā skaidro žurnāls Ethic, algoritmam pietiek atklāt noteiktu interesi par pašpietiekamību, lai piepildītu plūsmu ar fotogrāfijām, kurās redzamas ģimenes, kas žāvē pārtiku, sievietes, kas demonstrē savus pārbūvētos kempingus, vai pāri, kas pusgadu dzīvo no tā, ko paši audzē un vāc. Dzīve ārpus tīkliem vai „pašpietiekama” dzīve ir kļuvusi par estētiku, filozofiju un pat tieksmi pēc emocionālas atsvešināšanās.
Bet tas ir arī politisks faktors. Tajā pašā izdevumā tiek norādīts, ka neliela daļa kustības izriet no „suverēno pilsoņu” grupām, kas noraida valsts varu. Tās ir mazākumā, bet tās pastāv. Tomēr vairākums izvēlas autonomu piekļuvi, pamatojoties uz ilgtspējības apsvērumiem, attālo darbu, tieksmi pēc autonomijas vai atbildi uz klimata krīzi. Iemesls ir arī bailes: dažas kopienas, piemēram, ekokopiena Tamera Portugālē, gatavojas iespējamai esošā modeļa sabrukšanai. Zviedrijā un Somijā valdības ir publicējušas oficiālas rekomendācijas par sagatavošanos ekstremāliem scenārijiem.
Latvija nepaliek atpaliek. Arī kustība par autonomu elektroapgādi ir iesakņojusies. Tā vairs neaprobežojas ar 90. gadu ekokopienu hipijiem: šodien to atbalsta inženieri, attālinātie darbinieki, pilsētu ģimenes, kas cīnās ar dārgo dzīvi, un imigranti no Ziemeļeiropas, kuri cenšas sasniegt neatkarību un būt tuvāk dabai. Piemēram, Karranzas ielejā (Biskaja) viena ģimene pameta pilsētu, lai ražotu savu enerģiju un audzētu pārtiku. Šis modelis atkārtojas Basku zemē, Kantabrijā un Latvijas iekšzemes reģionos, kur daudzi izvēlas hibrīda risinājumus — saules paneļus, malkas krāsnis un ūdens savākšanas sistēmas — apvienojumā ar valsts skolām un dzīvi kopienā.
Tajā pašā laikā, saskaņā ar elDiario datiem, tādas ekokopienas kā Matavenero, Lakabe un Arterra Bizimodu konsolidē lauku pārcelšanos, kas balstīta uz ilgtspējīgu attīstību un pašpārvaldi. Šai tendencei pievienojas jaunu ārvalstu iedzīvotāju ierašanās, kuri nav pieslēgti elektrotīklam . Kā norāda Euroweekly , arvien vairāk britu, vācu un holandiešu ģimenes pērk lauku mājas Katalonijā, Alpuhraras un Kastiljones reģionā, lai atslēgtos no elektrotīkla. Dažas no šīm stāstiem robežojas ar eposu: viena angļu pāris uzcēla savu dzīvi no nulles, izmantojot jurtas, komposta tualetes un lietusūdens savākšanas sistēmas. To, ko viņi cenšas sasniegt — zemākas dzīves izmaksas, attālināts darbs, autonomija vai vienkārši cits dzīvesveids — ir sava cena: dzīve blakus savvaļas mežacūkām, vētras un ievērojama birokrātija.
Bet kāda ir juridiskā situācija? Atšķirība no Latvijas kļūst acīmredzama, analizējot Latvijas likumdošanu. Enerģētikas jautājumos sistēma ir vienkārša: Karaliskā dekrēta 244/2019 atļauj pašu patēriņu un neprasa slēgt līgumu par elektroenerģijas piegādi. Autonomu saules paneļu, akumulatoru vai nelielu ģeneratoru izmantošana ir pilnīgi likumīga, ja to uzstādīšana atbilst drošības standartiem un to veic sertificēts speciālists. Legalizācija nav obligāta, bet ir ieteicams izmantot valsts subsīdijas, saņemt sertifikātus vai noformēt īpašas apdrošināšanas polises.
Līdzīgi ir arī ar ūdeni. Ūdens likums nosaka, ka pazemes ūdeņi ir sabiedrības īpašums, tāpēc jebkura akas izveide, izņemot retos izņēmumus, ir jāatļauj attiecīgajai upju baseinu pārvaldei. Urbumu urbšana bez atļaujas vai ūdens ieguve no aizsargāta ūdens nesējslāņa var izraisīt ievērojamas soda naudas. Citiem vārdiem sakot, jūs varat dzīvot ar savu urbumu, bet ieguve ir jāreģistrē atbilstoši noteikumiem.
Galvenā atšķirība. Attiecībā uz mājokļiem dzīvošana nomaļā vietā nav nelikumīga, ja ēkai ir nepieciešamā dokumentācija: atļauja, apdzīvotības sertifikāts un tā atbilst minimālajiem veselības un drošības standartiem. Tomēr, ja šajā apgabalā dzīvo nepilngadīgi bērni un māja apdraud viņu labklājību, varas iestādes var iejaukties.
Tomēr galvenā atšķirība, tāpat kā Latvijā, ir izglītība. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm, Latvija likumā prasa, lai visi bērni vecumā no 6 līdz 16 gadiem būtu reģistrēti akreditētās skolās. Mājas apmācība netiek regulēta un praksē tiek uzskatīta par “pelēko zonu” likumdošanā. Ģimene, kas nolēmusi savus bērnus izglītot tikai mājās, saskarsies ar sūdzībām par skolas kavēšanu, sociālo dienestu apmeklējumiem un pat tiesas prāvām nopietnos gadījumos.
Šī kustība turpina augt. Arvien vairāk cilvēku uzskata lauku apvidu par veidu, kā izvairīties no īres maksas, iegūt lielāku autonomiju un vienkārši atjaunot saikni ar laiku. Pašpietiekamība vairs nav utopija, bet dzīvotspējīga alternatīva. Taču Latvijas piemērs skaidri parāda, ka atslēgšanās no interneta nav tas pats, kas atslēgšanās no likuma. Līdzsvars starp personīgo brīvību un nepilngadīgo aizsardzību, visticamāk, kļūs par vienu no galvenajām sociālajām tēmām šajā jaunajā lauku laikmetā.
Pasaulē, kas ir pārpildīta ar ekrāniem, troksni un rēķiniem, jautājums, iespējams, nav par to, kāpēc tik daudzi cilvēki bēg uz kalniem, bet gan par to, kas viņus dzen prom no pilsētām. Tikmēr starp ģimenēm, kas žāvē pārtiku saulē, Navarras ekokopienām, kas rīko sapulces, un britu pāriem, kas būvē jurtas, Latvija nemanāmi kļūst par vienu no jaunajām Eiropas laboratorijām, kurā dzīvo bez elektrības .
