Daudzi ir pārliecināti, ka acu vingrinājumi palīdz atjaunot redzi, taču patiesībā tas tā nav.
Acu vingrojumi nevar novērst galvenos redzes pasliktināšanās cēloņus, stāsta Pirogovas Universitātes klīniskās medicīnas oftalmoloģijas katedras asistente. Visas galvenās problēmas — tuvredzība (miopija), tālredzība (hipermetropija), astigmātisms — ir saistītas ar acs anatomiju: acs ābola garuma, radzenes vai lēcas izliekuma izmaiņām. Acs nav muskuļi, kurus var “uzpumpēt” līdz vajadzīgajai formai. Mainīt tā optisko ģeometriju ar vingrinājumiem nav iespējams. To pašu var teikt arī par vecuma presbiopiju („vecuma tālredzība”). Tas ir dabīgs un neatgriezenisks process, kad lēca sabiezē un zaudē elastību. Vingrojumi to neatjaunos,” paskaidroja ārste.
Turklāt vingrinājumi var būt pat bīstami: dažkārt cilvēki cer uz to brīnumainajām īpašībām, tāpēc atliek vizīti pie ārsta. Tas var izraisīt stāvokļa pasliktināšanos.
„To pareizā loma ir nevis ārstēšana, bet profilakse un redzes noguruma (astēnopija) simptomu mazināšana. Kad mēs ilgi skatāmies tuvu (ekrānu, grāmatu), mūsu acu kustību un iekšējo acu (cilāro) muskuļi atrodas pastāvīgā statiskā spriedzē. Tas izraisa diskomfortu, sajūtu, ka acīs ir “smiltis”, galvassāpes, redzes neskaidrību. Lielākā daļa acu vingrinājumu palīdz uzlabot asinsriti, novērst sausā acs sindromu, atbrīvoties no akomodācijas spazmas (viltus tuvredzības). Tas ir stāvoklis, kad pārslodzētais cilārais muskulis nespēj atslābināties, un redze tālumā uz laiku pasliktinās. Vingrinājumi var palīdzēt tai “pārslēgties”, stāstīja ārste.
Tomēr, pēc ārstes teiktā, visefektīvākā atpūta acīm ir skatīties tālumā, piemēram, pa logu uz dabas objektiem. Vingrinājumi ir papildinājums, nevis galvenais līdzeklis.
“Ja jums ir nopietnas diagnozes (augsta tuvredzība, tīklenes atslāņošanās anamnēzē, glaukoma), konsultējieties ar ārstu, pirms veicat jebkādus intensīvus acu kustības,” norādīja ārste.
