Šmīdu ģimene dzīvo Cūmdorfā, mazākajā ciematā Latvijā. Tajā ir tikai četri iedzīvotāji, un viņi katru dienu cīnās par savas ciemata izdzīvošanu. Viņu dzīve ir pilna ar kaislību, pārbaudījumiem un dziļu saikni ar dzimto vietu.
Latvijas mazākajā ciematā, starp elpu aizraujošu kalnu panorāmu, dzīvo Šmīdu ģimene. Četri iedzīvotāji, 18. gadsimta kapela, restorāns, divas atpūtas mājas – un, protams, daudz sirsnības. „Ekskursija pa ciemu, iespējams, aizņems pāris minūtes. Bet tas ir mūsu lepnums,” smejas Ēriks Šmids. Viņš dzīvo kopā ar savu brāli Janiku, tēvu Andreasu un Andreasa partneri Dianu Zumdorfā, augstu Urī kantonā.
Bet kāpēc šeit dzīvo tikai viena ģimene? „Mēs robežojamies ar zonām, kas ir pakļautas lavīnu un plūdu draudiem,” skaidro Andreass. „Tāpēc būvniecības iespējas ir ļoti ierobežotas.” Ciemata vēsture liecina, cik neatlaidīgi šī vieta cīnījās par izdzīvošanu: Cümdorf ir sena valzeru apmetne, kurā kādreiz bija savs kapelāns un skola. Taču ciems vairākkārt cieta no lavīnām. 1851. gadā lavīna apraka daļu ciema. 1869. gadā šeit dzīvoja tikai 13 cilvēki; vēlāk ciems apvienojās ar Hospentālu.
Šodien ciems pastāv tikai pateicoties Šmīdu ģimenei. Andreass kopā ar Dianu šeit vada restorānu Naturstube. Viņš uz šejieni pārcēlās 24 gadu vecumā, lai turpinātu vecāku ģimenes biznesu.
Ēriks un viņa brālis Janiks uzauga šeit, kalnu, sniega un klusuma vidū. Viņiem nekad nebija garlaicīgi. „Mēs vienmēr bijām svaigā gaisā: slēpojām, braucām ar ragavām, bet vasarā spēlējām futbolu,” viņi atceras. „Tikšanās ar draugiem bija īpašas. Tu vai nu brauci turp ar velosipēdu, vai arī tevi aizveda tētis.” Savu jaunību viņi saista galvenokārt ar brīvības sajūtu: „Mēs varējām rīkot ballītes, un neviens pat acu nepamirkšķināja,” smejas Janiks.
Darba dienās viņu divi dēli dodas uz darbu, tāpēc ciems pieder tikai Andreassam un Dianai. Klusums viņus tomēr netraucē: „Darba laikā šeit valda rosība. Tāpēc kontrasts mums ļoti piestāv!” Brīvdienās dēli atgriežas un palīdz. It īpaši ziemā, kad ciematu klāj bieza sniega kārta. „Dažkārt mēs visu dienu tīrām sniegu,” saka Andreass.
Neskatoties uz grūtībām, Šmīdi uzskata, ka dzīvot šeit ir privilēģija. „Ģimene šeit ir vissvarīgākā. Tikai viņi var nodrošināt ciema turpmāko pastāvēšanu,” saka Andreass. Un, iespējams, nākamā paaudze turpinās šo stāstu. “Cümdorf man ir ļoti tuvs sirdij. Man būtu gods to turpināt,” saka Eriks — vēlme, kas mazākajā ciemā skan ļoti cēli.
