Dažās konkrētās jomās mēs, šķiet, esam neticami līdzīgi mūsu labākajam draugam — šīs zināšanas var būt noderīgas gan cilvēkiem, gan suņiem.
Cilvēku un suņu attiecības pastāv jau tūkstošiem gadu. Sākot no pirmajiem pieradinātajiem vilkiem akmens laikmetā līdz mūsdienu uzticamajiem ģimenes suņiem, suņi ir bijuši mednieku pavadoņi, aizstāvji un draugi.
Daudzās kultūrās suns simbolizē uzticību un spēku, bet citās tam ir reliģiska nozīme.
Šodien suņi ir ne tikai noderīgi dzīvnieki, bet arī daļa no cilvēka sociālās un emocionālās dzīves. Pētījumi pat liecina, ka suņi var palīdzēt mūsu garīgajai veselībai.
Un tagad mēs varam būt pat vēl ciešāk saistīti ar savu labāko draugu, nekā domājām.
Biologu grupa Kembridžas Universitātes vadībā nolēma noskaidrot, kāpēc daži suņi ir nervozāki, bet citi enerģiski un viegli apmācāmi.
Atbilde slēpjas gēnos, tāpat kā cilvēkiem.
Pētījums liecina, ka gēni, kas kontrolē zelta retrīveru uzvedību, ietekmē arī cilvēka uzvedību divās konkrētās jomās, proti, personībā un garīgajā veselībā.
Biologi analizēja 1300 zelta retrīveru DNS un salīdzināja to ar detalizētām anketām par suņu uzvedību.
Viņi atklāja gēnus, kas ietekmē tādas pazīmes kā gatavība apmācībai, bailes no svešiniekiem un agresija pret citiem suņiem.
Kopējie gēni
Kad pētnieki salīdzināja rezultātus ar datiem, kas iegūti no cilvēkiem, viņi atklāja, ka divpadsmit no šiem gēniem ietekmē arī cilvēka emocionālo stāvokli un kognitīvās spējas.
Piemērs ir gēns PTPN1, kas suņiem saistīts ar agresiju, bet cilvēkiem — ar intelektu un depresiju.
Cits gēns padara suņus bailīgus, bet cilvēkiem tas ir saistīts ar tendence uz nemieru un augstu sekmīgumu.
Gēns ROMO1, kas palielina suņu gatavību fiziskām slodzēm, ir saistīts ar intelektu un emocionālo jutīgumu cilvēkiem.
Rezultāti uzsver, ka uzvedību veido ne tikai audzināšana, bet arī bioloģiskie faktori.
Tas var palīdzēt suņu īpašniekiem saprast, kāpēc viņu mājdzīvnieki reaģē noteiktā veidā, un, iespējams, attiecīgi koriģēt apmācību un aprūpi.
“Šie rezultāti liecina, ka ģenētika ietekmē uzvedību, padarot dažus suņus tendētus uztvert pasauli kā stresu,” preses relīzē saka vadošais pētnieks Enochs Alekss.
” Ja to apstiprina viņu dzīves pieredze, viņi var uzvesties tā, kā mēs to uztveram kā sliktu uzvedību, lai gan patiesībā viņi atrodas stresa stāvoklī.”
No dzimšanas līdz nāvei tikai divpadsmit gados — suņu īsā dzīve ir pastāvīgs sāpju avots cilvēkiem, bet tagad jauns pētījums ir vērsts uz to, lai mūsu astainajiem draugiem pagarinātu dzīvi ievērojami ilgāk.
Pētījuma rezultāti, kas publicēti žurnālā PNAS, atver arī jaunas perspektīvas psihiatrijas pētījumos.
Ja suņiem un cilvēkiem ir kopīgi emocionālo stāvokļu ģenētiskie mehānismi, mūsu četrkājainie draugi var kļūt par vērtīgiem modeļiem, lai izprastu un ārstētu garīgās slimības — gan mums, gan viņiem.
