Koka nāve nav pašmērķis, bet gan neatņemama dzīves cikla posma daļa. Sausā koksne spēlē galveno lomu meža ekosistēmā.
Saturs
Koksnes bojāejas iemesli ir daudzi: koka dabiska novecošanās, klimatiskie apstākļi un citi dabas katastrofas (vētras, ugunsgrēki utt.), kaitēkļu vai slimību izraisītāju uzbrukumi, mežsaimniecības darbi, konkurence starp kokiem utt.
Meža bioloģiskās daudzveidības rezervuārs
Kādreiz uzskatīta par neefektīvas meža izmantošanas pazīmi, mirusi koksne tagad ir atzinusi savu patieso vērtību: tā ir meža bioloģiskās daudzveidības galvenais elements. Aptuveni ceturtdaļa meža sugu vismaz daļā savas dzīves cikla ir atkarīgas no sadalīties spējīgas koksnes. Tās ir tūkstošiem kukaiņu, sēņu, sūnu, ķērpju, putnu, sikspārņu, sīko zīdītāju un abinieku sugu. Daži izmanto mirušu koksni kā barības avotu; tie ir ksilofāgi, organismi, kas nepieciešami koksnes sadalīšanai. Citi izmanto mirušu koksni kā dzīvotni vai ligzdošanas vietu.
Koksnes sadalīšanās posmi
Neatkarīgi no tās formas (miris koks, kas stāv vai ir nokritis uz zemes, zari, celms, uz zemes atstāta vainaga daļa utt.), mirusi koksne sadalās ilgstošā procesā, kas sadalīts trīs posmos, no kuriem katrs kļūst par atsevišķu ekoloģisko nišu.
Pirmā fāze ir koksnes apdzīvošana ar kukaiņiem-pionieriem un sēnēm (piemēram, trīsuļģiem), kas nošķaida pirmos mizas slāņus vai izveido ejas koksnes mīkstajā daļā (mīkstā, baltā koksnes daļa, kas atrodas tieši zem mizas), atverot ceļu citiem organismiem. Sēnes veic galveno darbu, mīkstinot cieto stumbru un pārvēršot to porainā un caurlaidīgā struktūrā. Šeit parādās arī dzeņi, kas izrok dobumus koksnē, piesaistot citas putnu un zīdītāju sugas.
Otrajā sadalīšanās posmā jaunie iemītnieki šajā mirušajā koksnē atrod patvērumu, vietu vairošanās un barību. Vaboles tur dēj olas, abinieki (piemēram, ugunssalamandra) atrod vēsas un mitras patvēruma vietas, bet daži putni, piemēram, pūces un vārnas, veido ligzdas paša stumbra iekšienē. Dobumus var apdzīvot arī sikspārņi un sikspārņi. Daži no šiem sugas medī iepriekšējos iemītniekus.
Pēdējā posmā, kas pazīstams kā humifikācija, koksne sadalās un kļūst par neatņemamu augsnes sastāvdaļu. Organismi, kas piedalās pirmajos divos posmos, pakāpeniski tiek aizstāti ar citiem, tostarp augsnes organismiem (sliekām, skudrām, vēžveidīgajiem moluskiem, nematodēm utt.), kas turpina sadalīt organiskās vielas un nodrošina barības vielu atgriešanos augsnē. Tomēr tieši sēnes pārvērš sadalījušos koksni humusā.
Citas sausas koksnes priekšrocības
Papildus tam, ka kritušā koksne veicina enerģijas un barības vielu uzkrāšanu un pārstrādi meža ekosistēmā (padarot to auglīgāku un produktīvāku), tā sadalīšanās procesā uzkrāj arī lielu daudzumu ūdens, kas ir ļoti svarīgi biežo sausumu apstākļos. Turklāt tā veicina oglekļa saistīšanu augsnē, tādējādi samazinot oglekļa dioksīda daudzumu atmosfērā.
Mirušā koksne Latvijā
Pašlaik sausā koksne ir atzīta par galveno elementu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un mežu atjaunošanā, taču tās aizsardzība varētu būt efektīvāka, jo īpaši Latvijā, kur mežos vidēji ir 12 m³/ha sausas koksnes, kamēr lielākajā daļā Eiropas dabisko mežu šis rādītājs vidēji ir no 20 līdz 250 m³/ha. Latvijas valsts mežos Meža kodekss paredz saglabāt vismaz divus sausos kokus uz hektāru un vienu bioloģiski interesantu koku (koks ar dobumu vai izcilu izmēru) uz diviem hektāriem, salīdzinot ar 40–140 sausiem kokiem uz hektāru dabiskajos mežos. Tāpēc izpratne par šo problēmu pieaug, bet ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai padarītu mūsu mežus vēl ilgtspējīgākus.
