Lai gan šo reakciju bieži interpretē kā bailes, tā var būt saistīta ar kontroli, drošību un to, kā katrs cilvēks uztver noteiktu dabas vidi.
Saturs
Neiecietība pret peldēšanos jūrā ir sastopama biežāk, nekā jūs domājat, lai gan daudzi cilvēki vasaru un atvaļinājumu saista ar atpūtu uz ūdens. No psiholoģiskā viedokļa šī izvēle var būt saistīta ar to, kā smadzenes apstrādā informāciju par drošību, kontroli un atklātību pret nezināmo, nevis vienkārši ar skaidru bailēm.
Psihologs Martins Entonijs, psiholoģijas profesors Toronto Metropolitēna universitātē, skaidro, ka dziļas ūdens izvairīšanās ir evolūcijas pamatā: cilvēka smadzenes ir programmētas, lai atklātu potenciālas draudus apstākļos, kad tiek zaudēta kontrole, piemēram, atklātā okeānā. Šī reakcija ne vienmēr izpaužas kā apzināta bailes, bet drīzāk kā diskomforts, riebumu vai interešu trūkums par iegrimšanu ūdenī.
No emocionālā viedokļa jūra ir neparedzama telpa: nezināmas dziļumi, straumes, viļņi un cietas atbalsta trūkums. Dažiem cilvēkiem tas izraisa automātisku trauksmes reakciju, pat ja viņi racionāli saprot, ka tiešā briesmas nav. Tas nav obligāti fobija, drīzāk pašsaglabāšanās forma.
Turklāt pētījumi par akvafobiju un izvairīšanās uzvedību, piemēram, tie, kas publicēti Klīvlandes klīnikā, liecina, ka pagātnes pieredze — piemēram, ūdens norīšana, krišana vai bīstamas situācijas novērošana — var atstāt emocionālu nospiedumu, kas ietekmē pieaugušā dzīvi, pat ja atmiņas nav klātesošas apziņā.
Kāpēc daži cilvēki izvairās no jūras, saskaņā ar psiholoģiju.
- Vajadzība pēc kontroles: dziļi ūdeņi nozīmē atteikšanos no stabilitātes un orientieriem.
- Evolūcijas atbilde: nenoteiktības apstākļos smadzenes dod priekšroku drošībai.
- Iepriekšējā pieredze: nepatīkamas vai negatīvas situācijas var pastiprināt izvairīšanos.
- Paaugstināta organisma jutība: daži cilvēki intensīvāk uztver tādas kairinātājas, kā aukstums, viļņi vai kustība.
- Personīgās preferences: ne visiem patīk vienas un tās pašas fiziskās sajūtas vai situācijas.
Galu galā nevēlēšanās iet jūrā nenozīmē gļēvulību vai iracionālu bailes. Tā var būt adaptīva psiholoģiska reakcija, sensoro preferenču izpausme vai veids, kā ieklausīties savās iekšējās sajūtās. No psiholoģiskā viedokļa ir saprotams, ka bauda nav universāla un ka savu ierobežojumu respektēšana arī ir labklājības forma.
Kā to uztver tie, kuri izvairās no jūras?
Daudziem cilvēkiem atpūta pludmalē sniedz baudu ne tikai no krasta: viņi pastaigājas, sauļojas vai vienkārši bauda ainavu. Šādos gadījumos jūra nesniedz baudu, bet drīzāk izraisa vieglu enerģijas pieplūdumu vai diskomfortu. Tas neliecina par psiholoģisku problēmu, bet drīzāk par citu veidu, kā mijiedarboties ar apkārtējo vidi.
Eksperti ir vienisprātis, ka terapija ir lietderīga tikai tajos gadījumos, kad izvairīšanās rada stipras ciešanas vai traucē ikdienas dzīvi. Vairumā gadījumu tas ir vienkārši pamatots izvēles jautājums, ko nosaka personīgā vēsture, bioloģiskās īpatnības un tas, kā katrs cilvēks uztver pasauli.
