Svarīgs politisks un emocionāls konteksts vienai no mākslinieces visraksturīgākajām frāzēm.
Saturs
Frīda Kalo nekad nerunāja abstrakti. Katrs viņas vārds, tāpat kā katrs viņas glezna, bija balstīts uz dzīves pieredzi, uz ķermeniskumu, uz brūcēm un apziņu.
Kad viņš apgalvoja, ka sāpes, bauda un nāve ir daļa no eksistences procesa un ka revolucionārā cīņa šajā procesā atver durvis uz intelektu, viņš izteica savu dziļāko redzējumu par dzīvi, ciešanām un kritisko domāšanu.
Eksistence kā vienota pieredze
Frīdai dzīvi nevarēja sadalīt patīkamās un nepatīkamās daļās. Fiziskās sāpes, kas viņu pavadīja kopš bērnības, emocionālā un radošā bauda, kā arī pastāvīgā nāves tuvums nebija anomālijas, bet gan neatņemamas eksistences sastāvdaļas.
Savā paziņojumā viņa noraida ideju, ka eksistencei jācenšas sasniegt tikai komfortu vai pastāvīgu laimi. Viņai dzīve nozīmēja iziet cauri visām pārbaudījumiem, pat visnepatīkamākajiem.
Šajā nozīmē Kalo attālinās no idealizēta dzīves redzējuma un ierosina radikāli pieņemt cilvēcisko realitāti; ciešanas, bauda un nāve nav sistēmas trūkumi, bet pati sistēma.
Sāpes kā apziņa, nevis kā upurēšanās
Kad Frida runā par sāpēm, viņa to nedara pasīvi. Viņas darbi parāda, ka ciešanas var pārvērst valodā, tēlā un domā . Sāpes nemazina viņas vērtības; tās liek viņai skatīties dziļāk. Tā vietā, lai tās apslāpētu vai noliegtu, viņa pārvērš tās par pašizpētes instrumentu.
Kalo izpratnē arī bauda nav virspusēja . Tā ir saistīta ar mīlestību, radīšanu, individualitāti un ķermeni. Tā nav bēgšana no realitātes, bet gan dzīves apstiprināšana ciešanu priekšā. Nāve, savukārt, nav tabu, bet gan pastāvīga klātbūtne, kas piešķir eksistencei intensitāti un neatliekamību.
Tādējādi sāpes, bauda un nāve veido triādi, kas māca, liek domāt un mudina mūs uz pārdomām. Dziļi mācīties nav iespējams, neizietot cauri vienam no šiem stāvokļiem.
Revolucionārā cīņa kā izpratnes akts
Otrā citāta daļa ir veltīta revolucionārajai cīņai. Frīda domā ne tikai politisko revolūciju, lai gan tā ieņēma centrālo vietu viņas dzīvē, bet arī dzīvesveidu kopumā .
Cīnīties nozīmē nevis pasīvi samierināties ar to, kas apspiež, rada sāpes vai ierobežo, vai tas būtu sociālā, kultūras vai personīgā līmenī.
Viņai sāpju pretstāvēšana, normu apstrīdēšana, gaidīto attiecībā uz ķermeni, dzimumu vai mākslu izaicināšana bija revolucionārs akts. Šī cīņa, pēc viņas teiktā, atver durvis uz intelektu.
Inteliģence kā kritiska apziņa
Inteliģence, par kuru runā Frida, nav ne akadēmiska, ne tehniskā. Tā ir spēja saprast struktūras, kas mūs veido, atpazīt sevi tajās un izlemt, kā tām pretoties vai tās pārveidot. Cīņa pamodina prātu, jo liek mums novērot, analizēt un ieņemt noteiktu pozīciju .
Citiem vārdiem sakot, cilvēka saprātīgums tiek noteikts nevis ar ciešanām, bet ar lēmumu aktīvi un apzināti tām pretoties.
