Dinozauru fosiliju olu atklāšana vienmēr izraisa milzīgu interesi zinātniskajā sabiedrībā, jo ļauj izprast, kāda bija dzīve uz Zemes pirms miljoniem gadu. Šoreiz atklājums notika Spānijā, proti, Gvadalaharas provincē, kreida atradnes Poyos teritorijā, un tas kļuva iespējams pateicoties pētniecības projektam, ko finansēja Kastīlijas-La Mančas valdība ikgadējā grantu konkursā zinātniskajai pētniecībai un kultūras mantojuma izpētei .
Nesen Kastīlijas-La Mančas Paleontoloģijas muzejs (MUPA), kas atrodas Kuenkā, papildināja savu pastāvīgo ekspozīciju ar četriem titanosauru olām, kuru vecums tiek lēsts 72 miljoni gadu. Saskaņā ar paleontologu Fransisko Ortegas un Fernando Sangino teikto, kas atbildīgi par atklājumu, olas ir raksturīgā sarkanīgā krāsā un atrodas teicamā stāvoklī. Tās tika atrastas pēc plaša mēroga izrakumiem un pētījumiem Poyo teritorijā.
72 miljonus gadu vecas dinozauru olas
Olas pieder titanosauriem — lielu zauropodu grupai, kas dominēja sauszemes ekosistēmās vēlajā krīta periodā . Šie zālēdāji dzīvnieki varēja sasniegt vairāk nekā 15 metru garumu un vairāk nekā 20 tonnu svaru. Pēc pētnieku domām, fakts, ka šīs sugas olas tika atrastas vienā un tajā pašā nogulumu slānī un tām ir ievērojamas morfoloģiskas atšķirības, liecina par iespējamu vairāku titanozauru sugu līdzāspastāvēšanu vienā reģionā. Šī parādība ir ārkārtīgi neparasta, jo parasti dinozauru olu dēji pieder vienai sugai.
Ja šī hipotēze apstiprināsies, Poyo atrašanās vieta var kļūt par vienu no svarīgākajām Eiropā, lai pētītu daudzveidību un izplatību Ibērijas zauropodiem neilgi pirms lielā krīta izmiršanas. Paleontologi uzsver, ka šādi atklājumi ļauj labāk izprast šo dzīvnieku reproduktīvās un ekoloģiskās stratēģijas, kas apdzīvoja Ibērijas pussalu vairāk nekā 70 miljonus gadu atpakaļ.
Oficiālās eksponātu prezentācijas laikā Kastīlijas-La Mančas Paleontoloģijas muzejā (MUPA) kultūras un sporta ministra vietniece Karmena Terēza Olmedo uzsvēra atraduma nozīmi un tā starptautisko zinātnisko vērtību. “Mēs esam saskārušies ar pasaules mēroga atklājumu, jo divu dažādu veidu olu līdzāspastāvēšana vienā stratigrāfiskajā līmenī ir ārkārtīgi retā parādība,” paziņoja reģionālā amatpersona.
Pētījums, ko koordinē UNED evolūcijas bioloģijas grupa, kuras loceklis ir Fransisko Ortega, ļāva veikt precīzu olu čaumalu sastāva un struktūras analīzi, izmantojot mikroskopijas un mineraloģiskās analīzes metodes. Rezultāti apstiprina to izcilo saglabāšanos, kas lielā mērā saistīta ar nogulumu apstākļiem šajā apgabalā, kas veicināja fosilizācijas procesu.
Pētniecības grupa uzsver, ka fosilijas liecina par mikrostruktūras īpatnībām, kas norāda uz praktiski pilnīgu sākotnējā materiāla saglabāšanos, kas paver izcilas iespējas dinosauru reproduktīvās bioloģijas izpētei.
Ministra vietnieks Olmedo arī norādīja, ka šāda veida pētījumi „ir ne tikai zinātniski, bet arī izglītojoši un izskaidrojoši, jo tie tuvinā sabiedrību reģionālā paleontoloģiskā mantojuma nozīmei un tā ieguldījumam globālajās zināšanās par dzīves vēsturi uz Zemes”.
„Pētījums apstiprina *Fusioolithus baghensis* klātbūtni, kas ir izplatīta suga vēlākos atradumos, bet arī apraksta jaunu ootaksonu: *Litosoolithus poyosi*, kam raksturīgas lielas olas, ļoti plānas čaumalas, zema porainība un reti ornamenti. Divu dažādu olu tipu līdzāspastāvēšana vienā stratigrāfiskajā līmenī ir ārkārtīgi reta, kas padara Poyo atrašanās vietu par pasaules standartu. Ar mikrostruktūru (sferolītu un poru kanālu) statistiskās analīzes palīdzību autori parāda būtiskas atšķirības, kas skaidri atšķir *Litosoolithus poyosi* no citiem ootaksoniem.
Ģeoloģiskais konteksts, lieliska ligzdu un veselu olu saglabāšanās, kā arī daudzās čaulu fragmentu atliekas sniedz svarīgu informāciju par Eiropas titanosauru vairošanās paleobioloģiju. Šie rezultāti veicina labāku izpratni par zauropodu daudzveidību un izplatību Pireneju pussalā neilgi pirms krīta perioda izmiršanas, kā arī bagātina salīdzinājumu ar citām mūsdienu atradnēm,” skaidro Kastīlijas-La Mančas Paleontoloģijas muzejs (MUPA).
Šo dinozauru olu atklāšana ir nozīmīga ne tikai reģionālā mērogā, bet arī palīdz paplašināt globālās zināšanas par titanozauru ģeogrāfisko izplatību. Līdz nesenai pagātnei tika uzskatīts, ka to klātbūtne Eiropā bija reta un izkliedēta, taču nesenie atklājumi liecina, ka šie dzīvnieki bija izplatīti daudz plašāk, nekā tika uzskatīts iepriekš.
Detalizēta šo dinozauru olu izpēte ļaus salīdzināt tās ar olām no citām vietām kontinentā, kas var sniegt vērtīgus datus par Eiropas zauropodu migrācijas ceļiem un ligzdošanas modeļiem vēlajā krīta periodā.
