Iedzīvotāji sūdzas, ka papildus jau esošajām problēmām šajā rajonā, kas saistītas ar tā depopulāciju, pastāv arī institucionāli šķēršļi, kas traucē uzturēt teritoriju labākajā iespējamā stāvoklī.
Saturs
Tas, kas sākās kā steidzams pasākums ekoloģiskās problēmas novēršanai, galu galā izvērtās par nopietnu finansiālu triecienu mazajai pašvaldībai Gvadalaharas provincē. Hiruekes pašvaldības padome tika sodīta ar 2600 eiro naudas sodu par upes gultnes tīrīšanu, kas plūst cauri pilsētai — pasākums, kas, pēc padomes teiktā, bija sankcionēts un vērsts uz piesārņojuma novēršanu, kas varētu turpināties vairākas dienas. Šis gadījums atkal izvirzīja jautājumu par administratīvo stingrību un tās ietekmi uz Spānijas lauku rajoniem.
Sodu uzlika Tagus upes baseina pārvalde, kas ir atbildīga par sabiedrisko ūdens resursu pārvaldību baseinā. Sods skar pašvaldību, kuras iedzīvotāju skaits ir tikai 47 cilvēki, kas skaidri parāda, kāda ietekme šādam sodam var būt uz tās finansēm. Pašvaldības padome uzskata, ka šis lēmums ir ne tikai nesamērīgs, bet arī pretrunā galīgajam mērķim – vides aizsardzībai.
Atļauta tīrīšana, kas izraisa sodu.
Džiruvekes mērs Huans Antonio Sans pilsētas domes vārdā izteica pārsteigumu un sašutumu par sodu. Viņš paskaidroja, ka darbi upes gultnē tika veikti ar iepriekšēju atļauju no upes baseina pārvaldes un bija vērsti uz konkrētas problēmas novēršanu, kas izraisīja upes piesārņojumu.
„Bez šīs iejaukšanās piesārņojums turpinātos vēl nedēļu,” teikts dokumentā, uzsverot, ka teritorija pēc darbu pabeigšanas tika atstāta tieši tādā pašā stāvoklī. Pilsētas dome uzstāj, ka netika nodarīts nekāds papildu kaitējums videi un ka tīrīšana bija savlaicīga, nepieciešama un samērīga. Tomēr apstiprināšanas process turpinājās.
Mēram šis incidents atspoguļo birokrātiskās sistēmas atšķirību no mazpilsētu realitātes . Savā paziņojumā viņš pat salīdzina šo situāciju ar citām nesenajām ekoloģiskajām katastrofām Spānijā, jautājot, kāpēc pēc tām netika reformētas iestādes, kas, viņaprāt, strādā neefektīvi. Viņa kritika attiecas ne tikai uz pašu sodu, bet arī uz sistēmu, kas to padarīja iespējamu.
Arī ekonomiskās sekas ir ievērojamas. Saskaņā ar paša Sansa teikto, 2600 eiro lielais sods veido aptuveni 10 % no pašvaldības gada budžeta. Pašvaldībai, kuras resursi ir ļoti ierobežoti, šī summa liek samazināt izdevumus citās svarīgās jomās vai atlikt ieguldījumus, kas nepieciešami, lai uzturētu pilsētu pienācīgā stāvoklī.
“Tā nevar glābt Spānijas lauku rajonus”
Papildus šim konkrētajam gadījumam, Džiruekas pilsētas dome nosoda strukturālo saziņas trūkumu ar Hidrogrāfisko konfederāciju. Viņi apraksta sadarbību ar aģentūru kā “labirintu” no neatbildētiem zvaniem, automātiskajiem ierakstiem un ieilgušajām procedūrām bez skaidras kontaktpersonas. Pēc viņu teiktā, tas, kas būtu jābūt vienkāršam procesam, pārvēršas par administratīvu pārbaudījumu.
Mērs brīdina, ka šādi „abstrakta noteikumi, kas ir atrauti no vietējās realitātes”, īpaši smagi skar mazās pašvaldības, jo tām trūkst tehnisko un juridisko speciālistu, lai strādātu sarežģītā birokrātiskā sistēmā. Pēc viņa domām, šie lēmumi neveicina iedzīvotāju noturēšanu, bet, gluži pretēji, pastiprina pamestības un institucionālās nolaidības sajūtu.
Sods uzlikts īpaši sarežģītā ekonomiskā periodā. Inflācija un galveno aktīvu, piemēram, mājokļu, vērtības pieaugums liek daudziem cilvēkiem pārskatīt savu dzīvesvietu. Tādām ciematiem kā Džiruke jau tā ir sarežģīti piesaistīt vai noturēt jaunas ģimenes. Sansa sūdzas, ka šāda apmēra sodi raida signālu, kas ir tieši pretējs tam, ko paziņo valdības amatpersonas, runājot par lauku reģionu atdzimšanu.
„Bieži atkārtotā frāze „tukšā Spānija” paliks tukša, ja tie, kam ir vara palīdzēt, koncentrēsies uz šķēršļu radīšanu, nevis risinājumu meklēšanu,” saka mērs, kurš šajā epizodē saskata spilgtu šādas pretrunas piemēru. Viņaprāt, vides aizsardzība un vietējās pašpārvaldes veicināšana nedrīkst būt pretēji mērķi, bet drīzāk viens otru papildinoši.
Pilsētas dome savu sūdzību noslēdz ar skaidru prasību: augstākajām iestādēm pārskatīt savas procedūras un pielāgot savu rīcību mazo pašvaldību apjomam un resursiem. „Pilsētas, kas vienkārši cenšas saglabāt savu vidi un izdzīvot, nedrīkst sodīt ar nesamērīgiem sankcijām ”, viņi uzstāj.
Hiruekes gadījums skaidri parāda arvien acīmredzamāko pretrunu starp vides normām un realitāti lauku Spānijā.
Pasākumi, lai novērstu noplūdi, izraisa sodu; preventīvie pasākumi — budžeta krīzi. Vietējiem iedzīvotājiem paliek jautājums: ja rūpes par upi izmaksā tik dārgi, kas uzdrošināsies rīkoties nākamreiz?
