60. un 70. gadu bērni piemīt prasmes, kas šodien trūkst Z paaudzei – no pacietības līdz patstāvībai. Dažas prasmes ir pilnībā zudušas.
Saturs
Hamm – Astoņgadīgs bērns pats brauc uz skolu ar autobusu, stundām ilgi spēlējas uz ielas bez mobilā tālruņa un pacietīgi gaida nedēļām ilgi nākamo sēriju savas mīļākās seriāla. Tas, kas šodien izklausās kā pasaka, 60. un 70. gadu paaudzei bija pilnīgi normāli. Bet šī analogā bērnība veidoja prasmes, kas šodien kļūst arvien retākas.
Kottonvudas psiholoģijas skolas pētījumā aprakstīts, kā šīs paaudzes bērni iemācījās sevi izklaidēt, piedzīvojot „prasīgāku bērnību”. Garlaicība nebija ārkārtas situācija, bet drīzāk sākumpunkts radošumam. Nūjas pārvērtās par zobeniem, ietves — par zīmējumiem ar krītu. Šī paaudze attīstīja spēju radīt sev izklaidi patstāvīgi — bez pastāvīgas pieaugušo uzraudzības. Saskaņā ar aptauju, daudzus Z paaudzes pārstāvjus nomoka īpaša bailes.
Būtiskas atšķirības starp dažādām paaudzēm
Jau sākumskolā viņi patstāvīgi izpētīja apkārtni un tika galā ar situācijām, kas šodien izraisītu paniku vecākiem. Šī agra patstāvība iemācīja viņiem risināt problēmas patstāvīgi. Kamēr Z paaudze gaida tūlītējus atbildes caur Google, 60. un 70. gadu bērniem nācās gaidīt mēnešiem ilgi, lai redzētu, vai viņu fotogrāfijas ir izdevušās labi. Viņi gadiem ilgi krāja naudu īpašiem pirkumiem un nedēļām ilgi ar nepacietību gaidīja nākamo sēriju savas mīļākās seriāla, kā parādīja pētījums.
Pastāvīga pacietības prakse attīstīja svarīgu prasmi: spēju kaut ko vēlēties, nevis to vajadzēt uzreiz. Šī paaudze saprata, ka gaidīšana var būt tikpat vērtīga kā paša vēlmes piepildīšanās. Toreiz, lai neapmaldītos, bija jājautā ceļu svešiniekiem vai jāpēta papīra kartes. Lai iegūtu nezināmu informāciju, bija jāapmeklē bibliotēkas vai jākonsultējas ar speciālistiem. Šī pieredze trenēja smadzenes radošai problēmu risināšanai, kā norādīts arī Ouest-France ziņojumā. Jebkurā gadījumā starp paaudzēm pastāv daudz atšķirību; šodien, piemēram, tiek izmantots mazāk skaidras naudas.
Tās ir prasmes, kuras bērniem jāapgūst jau šodien.
60. un 70. gadu paaudze joprojām spēj pilnībā veltīt sevi vienai lietai, ne pārbaudot tālruņus ik pēc piecām minūtēm. Viņi apzināti neattīstīja šo spēju dziļi koncentrēties — tā vienkārši kļuva par daļu no viņu ikdienas dzīves bez digitāliem traucēkļiem. Daudzi regulāri dzirdēja frāzes kā “Pārstāj raudāt” vai “Viss nav tik slikti”. Šāda audzināšana iemācīja viņiem pārvarēt sāpes un neatlaidīgi turpināt, pat ja tas bija grūti. Tā veidoja patiesu izturību, pat ja iemācīja viņiem slēpt savas jūtas, raksta Cottonwood Psychology .
Lai gan Z paaudze aug ar citām stiprajām pusēm, piemēram, tehnoloģiju izmantošanu vai atklātību garīgās veselības jautājumos, 1960. un 70. gadu pieredze parāda, kādas prasmes var tikt zaudētas pārmērīgas aprūpes un pastāvīgas piekļuves digitālajām tehnoloģijām dēļ. Mūsdienu vecāku uzdevums ir nodot saviem bērniem gan mūsdienīgas prasmes, gan šīs pārbaudītās pamatprasmes.
