Vīrietis saņem pamata bezdarbnieka pabalstu . Tajā pašā laikā uz viņa vārda ir reģistrēti 450 000 eiro — summa, ko daži cilvēki nopelna desmitgadēs. Tas aptuveni atbilst kanclera Frīdriha Merca gada ienākumiem vai aptuveni 15 vidējiem gada algas apmēriem. Kādu dienu no nodarbinātības centra pienāca vēstule: procenti par kredītu, aktīvi. Nodarbinātības centrs pieprasa atdot naudu. Ģimene iesniedza apelāciju. Un tiesa nolēma: „Viņam ir nepieciešama palīdzība, maksājumi ir jāturpina” . Šis gadījums šķiet sociālās drošības paradoksāls — kamēr jūs nesaprotat, uz ko tas viss balstās.
Saturs
Vīrietis, kas figurēja lietā, oficiāli bija trīs krājkontu īpašnieks ar kopējo summu aptuveni 450 000 eiro. Bet viņš nevarēja izņemt vai pārskaitīt naudu, pat slēgt kontus. Tāpēc, ka krājkontu grāmatas — burtiski „atslēgas” pie naudas — nekad nebija viņa rīcībā, bet gadu desmitiem glabājās viņa vectēva seifā. Nekāda piekļuve, nekāda karte, nekāda pilnvara. Un saskaņā ar Vācijas sociālās drošības likumdošanu ikviens, kurš nevar piekļūt savai naudai, tiek uzskatīts par trūcīgu. Un punkts. Bagāts uz papīra, nabags ikdienas dzīvē. Nav vienīgais gadījums? Nesen pamatpalīdzības saņēmējs apkrāpa nodarbinātības centru, un televīzijas kanāls uz tā nopelnīja .
Krājkase seifā, bankas konts pilns, maksts tukša: patiesība par lietu par pilsoņu ienākumiem
Ģimene iesniedza iebildumu. Strīds saasinājās un nonāca līdz Berlīnes-Brandenburgas valsts sociālajam tiesai (lieta Nr. L 18 AS 447/23). Tiesvedības vidū radās izšķirošs jautājums: vai nauda patiešām pieder kādam, ja viņam pat nav atļauts to pieskarties? Vectēvs nekad nav nodevis īpašumtiesības uz trim grāmatām. Tiesa to interpretēja kā klasisku „nosacītu dāvinājumu”: nauda bija paredzēta palīdzībai nākotnē – iespējams, mājas iegādei, iespējams, izglītībai –, bet ne kā līdzeklis iztikai šeit un tagad.
Krājkonts pret tiešsaistes kontu – galvenā atšķirība.
Parastais norēķinu konts ļauj piekļūt līdzekļiem tiešsaistē, izmantojot lietotni vai debetkarti – banka tikai pārbauda jūsu identitāti. Ar tradicionālo krājkontu viss ir citādi: šeit darbojas „uzrādītāja dokumenta” princips saskaņā ar Vācijas Civillikuma (BGB) 808. pantu. Banka izmaksā naudu tikai tam, kurš uzrāda fizisko krājkontu – neatkarīgi no tā, kāds vārds tajā ir norādīts. Ja nav dokumenta, nav arī izmaksas, pat ja jūs varat pierādīt, ka esat konta īpašnieks. Tādējādi, ja ir krājkonts, faktisko varu ir tas, kurš to glabā seifā. Nodarbinātības centram tas nozīmē, ka, kamēr jums nav grāmatiņas, atlikums netiek uzskatīts par pieejamu aktīvu un netiek ņemts vērā, aprēķinot bezdarbnieka pabalstu.
Teorētiski dēls varētu vērsties tiesā, lai piedzītu maksājumu, bet bez jebkādām garantijām par panākumiem un ar ievērojamu risku ģimenei. Sociālās tiesības nepieprasa šādas darbības: pilsoņa ienākumi ir „šodienas tiesības”. To mērķis ir mīkstināt akūtas grūtības, nevis iesaistīt cilvēkus daudzgadu civillietu izskatīšanā. Līdzīgu lēmumu 2012. gadā pieņēma Lejassaksijas-Brēmenes Valsts sociālais tiesa (L 9 AS 695/08). Federālā sociālā tiesa arī ievēro šo nostāju: aktīvi tiek ņemti vērā tikai tad, ja tie faktiski ir pieejami.
Kāpēc vecs papīra gabals ir efektīvāks par jebkuru bankas lietotni
Šis gadījums nesen tika publicēts vietnē gegen-hartz.de, kas izraisīja ievērojamu rezonansi medijos un tika nosaukts par „sensāciju”. Vietne sniedz uzticamus lēmumus par sociālās drošības jautājumiem, bet tie bieži vien tiek pasniegti ļoti provokatīvā veidā. Turklāt tā parasti cieši sadarbojas ar komerciālām juridiskām kompānijām. Lai gan fakti ir precīzi, informācijas sniegšana bieži vien apzināti polarizē sabiedrību, lai mudinātu cietušos vērsties pēc palīdzības pie psihologa.
Dažiem šis gadījums parāda, ka likums aizsargā cilvēkus no ģimenes paternalisma un no fiktīvas īpašuma tiesību uz aktīviem, kas viņiem nekad nav piederējuši. Citiem tas šķiet kā aicinājums “bloķēt” naudu, lai saņemtu valsts pabalstus. Taču risks ir liels: ikviens, kas slēpj savu naudu, izdara noziegumu. Tiesas ļoti labi prot noteikt, vai kāds patiešām ir izslēgts no sistēmas, vai vienkārši izliekas.
