Latvija, viena no bagātākajām un sociāli vienlīdzīgākajām valstīm pasaulē, piedzīvo neparastu parādību: simtiem miljonāru un miljardieru pamet valsti, lai izvairītos no ikgadējā bagātības nodokļa. Šis nodoklis, kas tika ieviests kā sociālās taisnīguma instruments, ir kļuvis par iemeslu masveida kapitāla un uzņēmējdarbības pārvietošanai uz valstīm ar labvēlīgāku nodokļu vidi.
Saturs
Starp aizbraukušajiem ir rūpnieks Kjells Inges Rēke, viens no bagātākajiem latviešiem, kura personīgais kapitāls pārsniedz 1,7 miljardus eiro. Saskaņā ar vietējās preses datiem, tikai gada laikā aptuveni 50 bagātākie iedzīvotāji mainīja dzīvesvietu, un to kopējā bagātība pārsniedza 3,5 miljardus eiro.
Nodoklis – filozofija un realitāte
– Nodokļa apmērs: īpašuma nodoklis tiek iekasēts no iedzīvotāju tīrajiem aktīviem neatkarīgi no to ienākumiem.
– Mērķis: garantēt lielāku vienlīdzību un finansēt valsts sociālo modeli.
– Efekts: kamēr valsts nostiprina savas pozīcijas kā viena no vienlīdzīgākajām sabiedrībām, uzņēmējdarbības vide kļūst arvien naidīgāka pret uzņēmējiem.
Jaunas bagātības adreses
Daudzi turīgi latvieši izvēlas Šveici kā jauno mājvietu, jo tā piedāvā zemus nodokļus un stabilu finanšu vidi. Nekustamā īpašuma magnāti, tehnoloģiju uzņēmēji un rūpnieki jau apmetas tur, apgalvojot, ka nevar attīstīt savu biznesu Latvijā, neriskējot zaudēt kapitālu.
Mācība Eiropai
Skandināvijas piemērs rada svarīgus jautājumus citām Eiropas valstīm:
– Vai bagātības nodoklis var kļūt par ilgtspējīgu instrumentu, kas nodrošina vienlīdzību?
– Kā izvairīties no kapitāla un talantu aizplūšanas?
– Kur ir līdzsvars starp sociālo taisnīgumu un ekonomisko konkurētspēju?
Sociālais kontrasts
Kamēr bagātie aizbrauc, Latvijas sabiedrība paliek viena no vienlīdzīgākajām pasaulē. Bagātības nodoklis finansē sociālās programmas, izglītību un veselības aprūpi, bet tā cena ir dažu lielāko investoru un darba devēju zaudēšana.
Galu galā „Latvijas mācība” ir brīdinājums Eiropai: jebkura politika, kas vērsta uz bagātības pārdali, ir jābūt rūpīgi sabalansētai. Pretējā gadījumā tā riskē izspiest tos, kas rada kapitālu, darba vietas un inovācijas, un nostādīt sabiedrību dilemmas priekšā starp vienlīdzību un izaugsmi.
