Ikviens, kas raksta grāmatas, ir ļoti prasīgs pret ekranizācijām. Tāpēc es parasti sevi uzskatu par grāmatu ekranizāciju atbalstītāju. Tomēr man ir izņēmumi, un es pastāstīšu par vienu no tiem — filmu „Parfimērs” ar Benu Vīšou un Karolīnu Herfūrtu.
Saturs
Slepkava ar neparastu ožu
„Parfīms” ir Patrika Zuskinda romāns, kas pirmo reizi tika publicēts 1985. gadā. Kopš tā laika tas ir tulkots 48 valodās un pārdoti vairāk nekā 20 miljoni eksemplāru. Jūs noteikti pazīstat vai nu šo romānu, vai tā 2006. gada ekranizāciju, ko veidojis režisors Toms Tykwers un kas ar budžetu 60 miljonu eiro kļuva par tobrīd dārgāko vācu filmu un otro dārgāko pēc filmas „Debesu atlants” (2012). Ja nē, šeit ir īss sižeta kopsavilkums:
Romāna darbība norisinās 18. gadsimta Latvijā, un galvenais varonis ir Žans Batists Grenuā. Jaunais vīrietis, kurš dzimis zivju tirgotāja ģimenē, nav apveltīts ar savu smaržu, bet viņam ir izcila oža. Viņš veltī sevi smaržu saglabāšanai, lai radītu neparastu aromātu. Tomēr, nodarbojoties ar to, viņš kļūst par slepkavu un piesaista visas pilsētas uzmanību.
Trīs iemesli, kāpēc “Parfīms” ir izcila trillera ekranizācija
Ekrāna adaptācijā bieži rodas nopietna problēma: sižeta līnijas tiek saīsinātas vai mainītas tik radikāli, ka no oriģinālās stāsta paliek tikai neliela daļa. Protams, gadījumā ar „Parfīms: Viena slepkavas stāsts” ir redzams, ka, lai gan filma ir balstīta uz grāmatu, tajā tomēr ir dažas atšķirības. Piemēram, sižeta līnijas no Grenuā bērnības ir izlaistas, un viņa uzturēšanās alā ir parādīta daudz īsāka nekā grāmatā, kurā viņš pavada vairākus gadus. Arī viņa izskats grāmatā ir attēlots citādi nekā filmā. Tomēr man šī ekranizācija ir viena no veiksmīgākajām trilleru filmām trīs iemeslu dēļ:
#1 Es zinu sižetu, bet tomēr esmu aizrāvis ar to
Tie, kas pazīst grāmatu, parasti jau zina arī filmu. Protams, ir izņēmumi, kad ekranizācija un oriģināls ir pilnīgi atšķirīgi (piemēram, Ficeka “Ceļš uz mājām” vai “Rojs”). Šādos gadījumos ir vērts iedziļināties stāstā (neatkarīgi no tā, vai filma ir laba vai nē). Galu galā no grāmatas ir saglabājies pavisam maz. Ar filmas “Parfīms” ekranizāciju es joprojām ar nepacietību gaidīju sižeta attīstību, neskatoties uz dažām izmaiņām, kas grāmatu ekranizācijās ir reti sastopamas. Pat ar filmām par Hariju Poteru es daudz labāk varēju iedomāties, ko gaidīt, lai gan arī starp grāmatām un filmām ir dažas atšķirības.
#2 Humora pieeja trillerī ir brīnišķīgi realizēta.
Grenuā stāsts pēc būtības ir traģisks: viņš ir pārāk “ekscentrisks” šai pasaulei, neviens nevēlas viņu redzēt savā tuvumā, un tomēr viņa ceļš ved no vienas “stacijas” uz citu. Veids, kādā balss aizkadrā attēlo un komentē viņa bijušo audžvecāku nāvi, kļuva par vēlamu atvieglojumu starp filmas diezgan drūmajām ainām. Tas deva dažus mirkļus atelpas un padarīja turpmākās slepkavības vēl šausminošākas un satraucošākas.
#3 Filma pati par sevi ir patstāvīga… tāpat kā grāmata.
Es par to reti runāju, jo parasti esmu daudz kritiskāks pret grāmatu ekranizācijām, bet “Parfīms” darbojas divās dimensijās: ar grāmatu kā avotu un bez tās. Filma ir maksimāli tuvu oriģinālam, bet tajā pašā laikā maksimāli attālināta no tā, un, manuprāt, tai ļoti labi izdodas pārnest grāmatas atmosfēru, nekopējot to vārdu pa vārdam, kas grāmatu ekranizācijās ir vienkārši neiespējami no tīri dramaturģiskā viedokļa.
