Otrā dienā savā ceļojumā pa „katedrāļu zemi” Romas pāvests Levs XIV piektdienas rītā apmeklēja veco ļaužu pansionātu „Mazās nabadzīgās māsas”, ko vada mūķenes, kuras jau 133 gadus veltījušas sevi citu cilvēku aprūpei Stambulā. Savā uzrunā pāvests pateicās sešām mūķenēm par viesmīlību, ko tās izrāda 62 vecākiem cilvēkiem globālajā kontekstā, kurā „mēs esam zaudējuši cieņu pret vecākiem cilvēkiem”.
Saturs
„Paldies” – šis vārds vairākas reizes izskanēja Svētā Tēva īsajā uzrunā māsām, viņu darbiniecēm un labdarēm, kā arī 62 „vecajiem”, slimajiem, invalīdiem vai pamestajiem cilvēkiem dažādās tautībās un ticībās, kuri atrada sirsnīgu uzņemšanu viņa veco ļaužu namā.
Viņš sāka ar pateicību par viņam izrādīto uzņemšanu, paziņojot, ka „viesmīlība ir šīs mājas dāvana”. Pēc tam viņš dalījās ar divām īsām un „vienkāršām pārdomām”, kuras iedvesmoja pašu saimnieku nosaukums: „nabagu māsas” un „vecie cilvēki”.
Kristiešu žēlsirdība ir labdarība, kas balstīta uz brālību
Runājot par mūķenēm, kas jau vairāk nekā gadsimtu kalpo saviem tuvākajiem, pāvests norādīja, ka nosaukums „Mazās nabagu māsas” ir „brīnišķīgs nosaukums, kas liek aizdomāties”, uzsverot, ka „Kungs jūs aicinājis ne tikai palīdzēt nabagiem”, bet arī „būt viņu māsām”. „Tāpat kā Jēzus, kuru Tēvs mums sūtīja ne tikai palīdzēt un kalpot mums, bet arī būt mūsu brālim”. Tajā slēpjas kristīgās žēlsirdības noslēpums: „pirms būt citiem, būt kopā ar citiem, daloties, balstoties uz brālību”, uzsvēra Svētais Tēvs.
Vecāki cilvēki ir tautas gudrība.
Runājot par vecākiem cilvēkiem, pāvests nosodīja šodien pastāvošo briesmu „zaudēt savu patieso nozīmi”. Daudzās sociālās situācijās, kurās dominē efektivitāte un materiālisms, Svētais Tēvs apstiprināja, ka „mēs esam zaudējuši cieņu pret vecākiem cilvēkiem”. Tādējādi viņš atgādināja, ka saskaņā ar Svēto Rakstu mācību un labajām tradīcijām „vecie cilvēki ir tautas gudrība, dārgums viņu mazbērniem, viņu ģimenēm, visai sabiedrībai”.
Svētais Tēvs arī atzina, ka rūpes par vecākiem cilvēkiem „nav vieglas” un ka „tas prasa milzīgu pacietību un lūgšanas”, apliecinot ģimenes locekļiem savās lūgšanās, ka Kungs pavada un atbalsta viņus viņu misijā.
